Kokles ir visvairāk apcerētais un apbrīnotais latviešu mūzikas instruments. Ar koklēm saistās senākās, visvairāk izpētītās spēles tradīcijas, taču arī inovācijas un jaunrade. Pamatots ir uzskats, ka koklēšanai ir bijis rituāls raksturs, instrumenta simbolikā ir atsevišķi momenti, kas to saista ar bedību ieražām un priekšstatiem par dvēseļu pārceļošanu. Folklorā atrodamie motīvi glabā priekšstatu par koklēm kā par dziedošo, "apdvēseļoto" koku (tradicionāli kokles cirta no koka), kurā iemiesojusies cilvēka dvēsele. Mitoloģiskajā aspektā kokles jeb „zelta kokles” ir saistītas ar debesu sfēru un instrumentu hierarhijā ieņem augstāko vietu. Tautas atmiņā ir uzskats, ka „kokles ir no Dieva”. Jaunākos laikos kokles ir plaši lietots un zīmīgs tautas muzikālā mantojuma, arī dziedošā tautas gara simbols. Lai gan līdzīgi instrumenti ir pazīstami visā Austrumbaltijā – no prūšu zemēm līdz Vidussomijai un Karēlijai, tas tomēr nav atturējis kokles apzīmēt par unikālu latviskās identitātes nesēju.
Kokļu tradīcijai, domājams, ir vairāk nekā divu gadu tūkstošu vēsture. Senākais arheoloģiskais atradums Latvijā, ko varētu saistīt ar koklēm, ir no 13. gadsimta, rakstveida liecības – no 17. gadsimta sākuma, bet senākais zināmais instruments – tā sauktā kuršu kokle – glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, 
šim instrumentam apakšpusē ir iegriezts gadaskaitlis 1710, kad to savā īpašumā ieguva kurzemnieku Bokumu dzimta.
Vēl jaunākas ir liecības par kokļu mūziku: pirmā zināmā melodija ir pierakstīta tikai 1891. gadā, bet pirmie ieskaņojumi platēs un kinofilmā ir no 1930. gadiem. Šobrīd zināmais Kurzemes kokļu repertuārs – instrumentālas melodijas, sauktas par “dančiem”, un dziesmu pavadījums. Latgales kokļu repertuārā līdzās dančiem un dziesmām ir arī pavadījums svētām (garīgām) dziesmām.
19. un 20. gadsimta mijā koklēšanas tradīcijas Latvijā lielākoties bija pārtrūkušas, un seno instrumentu varēja dzirdēt vien atsevišķās vietās Kurzemē un Latgalē. Tā atdzimšana saistās ar 1970.–80. gadu folkloras kustību, kad uzmanības degpunktā nonāca senākie, modernizēšanas neskartie instrumenti, tostarp arī kokles. 
To zināmais repertuārs, kā arī dzīvās koklēšanas tradīcijas, kuras, piemēram, bija saglabājis suitu koklētājs Jānis Poriķis, deva pamatu tradīcijas atjaunošanai. Ne mazāk svarīgas izrādījās paša instrumenta muzikālās iespējas. Visupirms, kokles – tā ir liela brīvība. Tās skan no visvieglākā pieskāriena, bet var būt arī satrauktas un brāzmainas. Koklēm stīgu ir ne par daudz, ne arī par maz – apmēram tik, cik abām rokām pirkstu. Pamatskaņu ir tieši tikpat daudz, tomēr tās var iekrāsot daudzos veidos. Arī kokļu stīgas mēdz dēvēt par brīvām, jo, atšķirībā no citiem stīgu instrumentiem – vijoles, ģitāras –, to skanējuma krāsainību nenomāc balsts, kas tās tieši saistītu ar rezonatoru. Kokles ir dvēseles instruments. Tās vislabāk atraisās klusumā, kad vienīgais klausītājs ir pats spēlētājs. Kokles atsaucas dažādiem noskaņojumiem, tās spēj izteikt gan līksmu satraukumu, gan apskaidrotas skumjas. Kokļu skaņurinda, ko veido nepilns ducis toņu, ierobežo un ievirza sajūtu spektru, izslēdz galējības un jūtu pārpilnību, palīdz koncentrēties uz kādu noteiktu emociju.
Koklēšanas prieks, ļaušanās tradīcijas skaidrībai un pacelšanās tai pāri uz brīvu, atraisītu muzicēšanu – tas ir lielākais ieguvums, ko piedāvā koklēšanas tradicionālā mantojuma apgūšana un tā radoša attīstīšana.
