Ja rastos iespēja piedzīvot kādu deju vakaru 19. gadsimta vidū, visticamāk base būtu starp tiem instrumentiem, kas pavadītu līksmotājus, griežoties polkā vai kādā citā tā laika modes dejā. Gluži kā podiņš ar vāciņu, base lielākoties tika spēlēta ansamblī ar vijoli. Bet, protams, līdz ar abiem iepriekš minētajiem, sastāvos izmantoja arī bundziņas, cimboli un citus instrumentus. Lielās bases nosaukuma vēsturiskās saknes meklējamas itāļu valodā, kur basso nozīmē ‘zems’. Tas zināmā mērā raksturo instrumenta galveno funkciju – būt pavadošajam basam visdažādākajās deju mūzikas kapelās, tāpēc vairāk par tipiskajām 3 vai 4 stīgām nav nepieciešams. Bases skaņu dažreiz mēdz raksturot kā rūkšanu, piemēram, nostāstā par muzikantu Gustu: “[..] Viruļoja pijoles, strinkšķēja cīteres, vīvināja un rukšķēja ermoņika, bet base dziedāja savu vienmuļīgo ū-ū rū-rū.” Tomēr bases iespējas nevajag vērtēt par zemu. Kāds nostāsts vēsta, ka “reiz kāds muzikants svētvakarā us ciema mājām nostaigāja, kur pašā svētdienā kāzām bij būt, us ko tam bija jāspēlē. Bet priekš šī ciema ir mež, caur ko mūsu spēlmanim bija caur jāiet. Krēslā iegājušam radās drīz vilki apkārt, kas mutes paplētuši un kaukdami nabagu muzikanti gribēja norīt; bet muzikants arī muļķis nebija. Viņš domāja: “kauciet tik, cik kaukdami, es jums pretī kaukšu, kā jūs vēl nebūsiet dzirdējuši.” Nu ņēme viņš savu lielu bass=pijoli no mugura zemē, apsēdēs pie kāda koka un sāce strīķāt un griezt, cik vien spēje, ka stīgas tik pušu ne plīse. Tāds muziķis vilkiem gan ne bija vēl dzirdēts; tie domāja: tāda balss vēl stiprākam zvērim piederēs, ne kā paši esam, un bēgšus savā mežā atpakaļ iemuke. Nu muzikants lustīgs vien us ciemu nogāje, un svētdiena meitas un puiši jo lustīgi, ne kā tie vilki, pēc viņa pijoļa griezēs.”
